Kur ir tava vieta knisli?

Es nesaprotu, ko Tu šeit uzturies? Kāda ir tav jēga un mērķis. Darbs, mājas, izklaide un tā no dienas dienā Tu kulies cauri savai nožēlojamai eksistencei. Kur ir tava vieta? Tu gribi vienkārši nīkt zemei uz pleciem un patērēt, patērēt līdz pats kļūsi par patērējamo. Gribi kaut ko sasniegts, ieiet vēsturē? Kam Tu esi vajadzīgs? Radīsi jaunu teoriju, veiksi pavērsienu zinātnē, mākslā, politikā? Kāpēc tu domā, ka būsi īstais? Un pat ja būsi, tik vien sanāks no tevis kā apgrūtinājums skolniekiem, studentiem, mācoties tavas teorijas, tavu būtību sūtību, varbūt par tevi spriedīs gudras tantes un onkuļi, bet kāda tam nozīme? Būsi tu, būs citi knišļi. Tik un tā viss labākais jau ir pateikts, viss jau ir bijis pirms tevis un būs. Labākās grāmatas ir tās, kur pateikts tas, ko tu jau zini. Tavas intereses? Kam tādas vajadzīgas - tavas fotogrāfijas sapūs mēslainē, tavu mūziku varbūt dzirdēs kāds bariņš patērētāju, par tavu datorprogrammu papriecāsies kāds cits indivīds un aizmirsīs, un viss turpināsies bez tevis, tikpat bezjēdzīgs kā bija pirms tevis un tavā laikā. Bērni? Nemāni sevi, viņi paši ir knišļa knišļi, arī viņi mocīsies eksistenciālajās pārdomās vai vienkārši patērēs to, ko pasaule spēj viņiem dot. Viss ilgs tik, cik tev atvēlēts un varbūt tu pat neuzzināsi kāpēc tas tā.

Ja tev nepaveiksies notiks reinkarnācija un nākamajā dzīvē kāds spriedīs par tavu integrāciju, jo tev izdosies piedzimt par hindusu Sanfrancisko vai vienkārši par vārda integrācijas nozīmi. Kādēļ spriedīs, ne tādēļ, ka tam būtu nozīme, bet tādēļ, ka pašam spriedējam būs svarīgi izzināt, lai novilktu savas eksistences laiku, lai maldīgi pieņemtu to, ka tas ir būtiski, ka tas kādam palīdzēs, ka tam ir NOZĪME, tas attaisno eksistenci, tas dod iztiku.

Kāpēc ir jāsamierinās ar šo neziņu un jāiestrēgst vāveres ritenī krāsainā vai melnbaltā.

Varbūt dārzenim dobē būt ir labāk?

Man ir pagaidu atbilde, kam ir nozīme, bet kas notiek tālāk? Nekas, viss turpinās?